Kad finanses diktē to, ko nedrīkst

Komentāri · 42 Skatījumi:

Vai ir tādas lietas, ko nedrīkst steidzināt? Vai kompānijas ir būvētas pareizi? Ko varētu mainīt? Hipotēze.

Vai kādreiz esat sastapušies ar to, ka zinat, ka varat kaut ko paveikt un paveikt to ļoti labi, bet kaut kas vai kāds Jūs pasteidzina vai, sliktākos gadījumos, rada nemitīgu spriedzi, kas garantēti pasliktina gan procesu gan rezultātu?

Visticamāk, atbilde pārsvarā no Cilvēkiem būs - "Jā". Kāpēc sabiedrībā iesakņojies slimais uzskats, ka procesus var un vajag pasteidzināt? Lūk ir pretējā puse šai monētai, ka perfekcionisti, sabiedrībā, var slīpēt to, ko viņi rada vai piedāvā bezgalīgi, jo vienmēr ir un būs kaut kas, ko var darīt labāk. Tāpēc tiem, kas vēlās lietot vai saņemt, radītos labumus, vienmēr ir bijusi vēlme pasteidzināt fanātiķus, kas, būsim godīgi, pārsvarā arī ir tie, kas rada kaut ko, kas ir kaut kā vērts... Vēl ir finansiālais aspekts, kas tā vai citādi nozīmē, ir kāds, kas maksā šādam radītājam vai pakalpojuma sniedzējam un draud ar to, ka finanses izbeigsies, ja par to nebūs iespējams pēc iespējas drīzāk pelnīt vairāk līdzekļu, nekā tajā ticis ieguldīts.

No tā varam secināt, ka jau dabiski sastopamā nepacietība, tiek "uzlikta uz steroīdiem" kolīdz runa ir par biznesu/investīcijām. Mūsdienās gandrīz nekas netiek darīt bez šādas motivācijas tādā vai citā formā. Ja mēs paskatamies atpakaļ laikā, tad lieli biznesi īsti nevarēja eksistēt, jo visu nepieciešamo Cilvēki prata iegūt paši un tas, ko cilvēki izlēma iegādāties bija tik labi izstrādāts, ka to maksimālais bija nepieciešams remontēt, nevis pirkt vēlreiz. Plaši zināma ir arī informācija, ka būtu iespējams ražot lietas daudz kvalitatīvākas, bet tas finansiāli ir neizdevīgi uzņēmumiem. Daudzi argumentē, ka tas esot tikai normāli un esot nepieciešams to pieņemt, jo savādāk neesot iespējams uzturēt kompānijas un to darbiniekus un mūsdienu sabiedrības dzīves stilu. No vienas puses jautājums - vai tiešām šis toksiskais dzīves stils ir kaut kas, ko sargāt? Taču pat ja tā, tad jautājums vai tiešām ekonomiski visiem patērētājiem ir izdevīgāk iegādāties produktu par 100 EUR reizi gadā tā vietā, lai iegādātos to par 400 EUR uz mūžu vai vismaz līdz nākamajam remontam? Protams, ir lietas, kuras kā reiz ir izdevīgi ražot lēti vienkārši un gana kvalitatīvi, lai kalpotu tik cik nepieciešams. Piemēram sērkociņi, kas ilgi nesadeg, diez vai būtu baigi pieprasīti. Taču ir vēl viens labāks piemērs, kur reti kuram ienāk prātā ideja nozīmīgi pasteidzināt procesu - grūtniecība. Ir tāds komisks teksta uzdevums: "Vienai sievietei, lai piedzemdētu bērnu nepieciešami ~9 mēneši. Cik mēneši vajadzīgi 9 sievietēm?". Diemžēl atbilde nav 1 mēnesis... Līdzīga analoģija ir attiecināma noteikti uz zinātniskajiem atklājumiem, kā arī daudzām eksaktām lietām, kuras prasa laiku.

Turpināšu kā jau esmu iesācis šos postus un rakstīšu par to, ko es zinu. Esmu nostrādājis dažādās kompānijās par programmētāju aptuveni 10 gadus un ieņēmis arī augstāko iespējamo amatu CTO šajā nozarē un saņēmis par to pieklājīgu atalgojumu un novērtējumu no darbu devējiem, kā arī saticis fenomenālus programmētājus no kuriem esmu mācījies.

Programmēšana ar manis aprakstīto jautājumu ir atradusi veidu kā cīnīties, nezaudējot iespēju pastāvēt un attīstīties, izmantojot gatavus programmu fragmentus un tos lipinot kopā. Kā jau katra meistara gara darbs arī programmēšana prasa meistarību un kā jau katras meistarības rezultāts, arī programmēšanas gala rezultāts ir mākslas darbs tikai vēl arī ar funkciju. Tagad iedomājamies veikli Leonardo da Vinči monu Lisu, kuru viņš būsu sašuvis kopā no visu tā laika mākslinieku gleznu sagrieztiem gabaliņiem, kas derētu viņa gleznai. Vai tiešām tur būtu kas tāds par ko pēc tam vairāk kā pusgadsimtu vai pat ilgāk runāt un pētīt? Ja nu vienīgi, kas tik ģeniālam meistaram sagāja uz īso, lai šādi rīkotos... Protams, da Vinči tā nerīkojās un būtu tikai loģiski saprast to, ka arī mūsdienu meistariem nebūtu tā jārīkojas, ja tiešām vēlamies dzīvot pasaulē, kur programmētie risinājumi ir patiešām kvalitatīvi un droši. Taču šobrīd dzīvojam biznesa diktētā pasaulē, kur programmēšana tiek uzskatīta tikai par šo drākldeķīšu bakstīšanu kopā, bet pārsvarā Cilvēki, savā patērētāju aklumā, to jau sagaida itkā tas būtu normāli. Sabiedrība ir kļuvusi tik nepacietīga un atrauta no realitātes, ka tiklīdz kāds atgādina, ka programmēšana ir māksla vai arī to cik patiesībā tā paņem laika, auksti kvalificēti speciālisti tiek izsmieti, tāpēc arī tādi cilvēki ir spiesti  nodarboties ar šo kļūdu, jo savādāk nav iespējams sevi uzturēt un, protams, neizbēgami neasinot savas prasmes ikdienā, tās tiek zaudētas. Tas, ko nelieto, atmirst... "Use it or lose it..." un tie, kuri atsakās atteikties no smagā darbā iegūtajām prasmēm un zināšanām un pieredzes, nevar atrast darbu, jo bizness nemeklē kvalitāti - bizness meklē lētu ieguvumu, ko pārdot ievērojami dārgāk. Pasaulē lielākās kompānijas tieši tā arī rīkojas. Iztērē 100$ - 200$ un pārdod par 1000$ vai vairāk (diez atpazināt gigantu, kas tā dara?).

Rodas jautājums, vai tiešām vēlamies ar savu grūti pelnīto naudiņu balsot par to, lai kāds kompānijas līderis peldētos naudā (miljardos, kā daži populāri pazīstami cilvēki)? Varbūt tomēr būtu labāk, ja šie miljardi tiktu sadalīti starp visiem šiem cilvēkiem, kas rada preci vai pakalpojumu vienlīdzīgi, jo tikai komandas kopdarbs ir tas, kas ļauj nonākt līdz rezultātam?

Iespējams esmu vēl dīvaināks nekā pirmā brīdī var pamanīt, bet vismaz es par sevi zinu to, ka ja man kāds tuvs draugs būtu kompānijā, kuru es būtu radījis un ieņēmumi būtu miljardos, tai pat laikā cilvēku skaits kompānijā būtu dažos tūkstošos, man nebūtu pretenziju, maksāt visiem vienādi un ļaut šai kopai izvēlēties, kuri Cilvēki ir šajā kompānijā un kuri nē. Un draugam mēs vēlam visu labāko - tad kāpēc ne visiem Cilvēkiem? Stīvs Džobs kādreiz teicis ir tā: "Tu Wozniak esi ģeniāls instrumenta spēlētājs, taču es esmu diriģents - es spēlēju orķestri". Es neredzu kāpēc tam būtu jābūt vērtīgākam nekā jebkuram citam spēlētājam tikai tāpēc, ka viņš spēlē orķestri - instruments paliek instruments pat tad, ja tas sastāv no vairākiem instrumentiem kopā... (ērģeles varētu nosaukt par vairākām "stabulēm" vienā, taču neviens neiedomājas šo 1 instrumentu nosaukt par vairākiem). Kā arī padomājiet par uzņēmuma kultūru, kur katram ir vēlme pelnīt  aizvien vairāk un vienīgais, kas to var ietekmēt ir viņu darba kvalitāte un līmenis. Kāda tā būtu? Vai tiešām ticat, ka kolektīvā, kur viss kolektīvs izlemj par to, kurš būs kolektīvā un kurš vairs nē, atrastos Cilvēki, kas nevēlās pelnīt vairāk un tāpēc bremzē progresu? Vai tiešām izklausās ticami tas, ka šāda kompānija būtu neveiksmīga, ja fanātiķi varētu bezgalīgi fanatēt un attīstīt savus piedāvājumus kamēr citi iepakotu periodiski radīto progresu un to ieviestu gala produktā? Manuprāt, par to ir vērts aizdomāties, jo es drīzāk gribētu, lai mani apkalpo kompānija, kas strukturēta tā, kā esmu aprakstījis, nevis kompānijas, kas strukturētas, kā tagad, kur apkopējs kompānijā pelna tā, ka nevar nodrošināt savu ģimeni un īpašnieks pelna nesalīdzināmi milzīgas naudas summas. Es domāju, ka ja, man palīdz Cilvēki sasniegt milzīgus ienākumus, tad esmu pelnījis tos tik pat cik katrs no tiem, kas palīdzēja man. Tie ir kopdarba kopīgie augļi pēc definīcijas. Es labāk kļūtu par miljonāru kopīgi ar visu savu komandu, nevis tikai viens un turētu pārējos finansiālā verdzībā...

Kā jūtaties Jūs? Vai Jūs gribētu strādā kompānijā, kuru aprakstu es vai kompānijās, kurās esat šobrīd? Un kādus augļus Jūs labprātāk baudītu? Tos, kuri radīti par kapeikām un pārdoti par krietni paaugstinātu cenu vai arī drīzāk labprāt maksātu par produktu un ielikto darbu atbilstoši? Man tas viss izklausās pēc pasaules, kur katrs pelna vairāk, kur nevienlīdzības aiza ir ievērojami mazāka vai pat nepastāv vispār un viss, ko baudām un izmantojam ir vairākkārtīgi kvalitatīvāks. Zinātne arī pierāda to, ka Cilvēki, ja dara to, kas viņiem sanāk un patīk ir ievērojami efektīvāki nekā tie, kas ir spiesti darīt to, kas viņiem nesanāk un nepatīk.

Varbūt kādam no tiem, kas lasīs šo rakstu būs drosme izveidot šādu maksāšanas struktūru, kurā visi ieņēmumi, protams, noņemot visus kompānijas izdevumus, tiktu sadalīti katru mēnesi uz visiem uzņēmuma komandā. Un tiem, kas pajautās man vai es ko tādu darītu varu pateikt, ka 2 gadus vadot uzņēmumu maksāju visu naudu no uzņēmuma komandai izņemot sevi, tā ka es spēru 1 soli pat tālāk, taču tas gan nav veselīgi, jo tad zūd motivācija ilgtermiņā. Taču komanda izveidojās superīga un apmierināta. Kopānija, kurā ne tikai komanda, bet arī vadība apzinās sevi kā vienā laivā un patiešām pēc tā arī dzīvo, ir daudz dzīvelīgāka nekā tāda, kur vadība ir virs komandas...

Mana hipotēze - varbūt beidzot ir pienācis laiks izaicināt vecās doktrīnas un darīt lietas Cilvēcīgāk - varbūt mūsu dabīgās vēlmes apmierinot, arī mūsu dabīgie trūkumi mazinātos vai būtu kontrolējamāki? Uzraksti man komentāros, ko Tu par to domā?

Komentāri