Dažas vesela Cilvēka īpašības

Komentāri · 65 Skatījumi:

Kā es redzu to, kas notiek jau sen.Kā man šķiet veselam Cilvēkam būtu jārīkojas un jāorientējas sabiedrībā.Mans secinājums un uzaicinājums sabiedrībai.

Situācijas apraksts:

Grūti runāt par to, kas nav pieredzēts - vienmēr atrodas kāds, kurš "zin labāk". Tad nu tikai par to, ko esmu piedzīvojis. Pēdējo 30 gadu laikā ir novērojama mērķtiecīga sabiedrības šķelšanās, pat ne par idioloģiskiem vai reliģiskiem jautājumiem, bet uzskatos - kādam jābūt Cilvēkam (ne vārdos, bet darbos, ko izveic ikdienā, racionalizējot to dažādi). Kad es augu, Vīriešu skaits, kas palaida rindā māmiņu ar bērnu pa priekšu, bija ievērojami lielāks. Pieklājīga (norādīšu, ka ne politkorekta, bet pieklājīga) runāšana bija norma sabiedrībā daudz vairāk nekā šobrīd. Līdzjūtība nebija naivuma pazīme, bet vērtība. Palīdzēt pakritušam Cilvēkam bija svēts pienākums daudz lielākai sabiedrības daļai nekā šobrīd. Ciniska un vienaldzīga attieksme pret citiem bija kaut kas, par ko kaunēties daudz vairāk nekā šobrīd. Un vēl ļoti daudz šādu piemēru ne tikai es, bet, domāju, katrs, kurš šodien lasīs manu rakstu, var bez ilgas domāšanas nosaukt.

Ir sabiedrības daļa, kas pamanās kritizēt vai apšaubīt to, ko piedzīvo kāds, mēģinot ieskaidrot, ka skatījums esot nepareizs un visa problēma tikai pašā un citiem nekāda daļa tajā. Taču vēlos atgādināt, ka sabiedrības rīcību neveido kāda uzskats par sabiedrību, bet gan katra Cilvēka rīcība. Manuprāt, vislabākais veids, kā atbildēt kādam, kas sūdzas, ir atbildēt ar darbiem nevis vārdiem.

Kā man šķiet veselam Cilvēkam būtu jārīkojas un jāorientējas sabiedrībā:

Jau kopš bērnības esmu centies dzīvot pēc moto: "Jebkura mana rīcība sakņojas mīlestībā". Jo vairāk iesim atpakaļ laikā, jo sliktāk man tas sanācis, taču tuvojoties pirmskolas vecumam, man tas ir sanācis gandrīz priekšzīmīgi, pateicoties manu vecāku nebeidzamajām pūlēm, izaudzināt mani par, viņu izpratnē, cienījamu Cilvēku ar lielo burtu, par ko esmu bezgala pateicīgs. Šajā jaunajā gadā aizdomājos, kā esmu nonācis līdz tam, ka pats nu jau nereti izsakos ne tikai skarbi, bet arī prasti un nepieklājīgi un ienāca prātā atkārtoti pārskatīt lekcijas, kas internetā pieejamas par to, kas tad īsti veido Cilvēka uzvedību un kā to ietekmē. Lai gan tēma nav primitīva un ietekmējošie faktori ir daudz, viens no, manā skatījumā, spēcīgākajiem ietekmējošajiem faktoriem ir vienā vārdā - vide.

Manā skatījumā, vide sastāv no tuvākās sabiedrības (ģimene, radi, kaimiņi, draugi un tuvumā dzīvojošie tā sauktie svešie Cilvēki), tālākās sabiedrības (tā sauktie svešie Cilvēki, kas dzīvo ārpus tām robežām, kurās ikdienā protam un spējam uzturēt tādus vai citādus kontaktus) un valsts (šobrīd jau laikam jāsaka, teritorijas) pārvaldošā sabiedrības daļa (Cilvēki, kas ir uzņēmušies atbildību par to, lai parūpētos par visiem valstī dzīvojošajiem Cilvēkiem). Savukārt aprakstītās sabiedrības daļas, manuprāt, visvairāk veido vidi ar instrumentiem:

  • energoinformatīvais lauks
  • attieksme pret visiem Cilvēkiem
  • rīcība vai ne-rīcība dažādos jautājumos

Gan jau šeit kāds izteiktos, kāpēc un kā varu izdarīt secinājumus, kurus zemāk iztirzāšu, taču vēlos atgādināt, ka tāds ir mans novērojums un pat, ja to nedara apzināti, tad pretēja efekta neradīšana ir pietiekama, lai veidotu apstākļus, kuros kāds (šoreiz es) tā var izteikties. Iespējams, pārfrāzēšu zināmu teicienu: Lai uzvarētu ļaunums, viss, kas nepieciešams ir labiem Cilvēkiem nedarīt neko. Un par to arī šeit izsakos, ka vairums Cilvēku ne tikai nedara neko, bet uzskata, ka tas ir normāli vai, vēl bēdīgākā gadījumā, izskan attaisnojumi, ka citi jau arī tādi un šādi, tāpēc pašiem atļauts piebiedroties tiem nosodāmajiem, bet katrs no mums jau pats nav tik slikts, kā tas, kurš blakus cits... Man šķiet, ka der aizdomāties katram par savu uzvedību un ne tik daudz norādīt uz citiem.

Tiem, kas vēlēsies pēc iepriekšējā paragrāfa norādīt, ka es šobrīd norādu uz citiem, uzreiz atbildēšu - es norādu uz sabiedrības tendencēm un pēdējo reizi, kad pārbaudīju arī es esmu sabiedrības neatņemama sastāvdaļa...

Energoinformatīvais lauks:
Klausījos lekciju par to, kā ar "pilināšanas metodi" iespējams pieradināt Cilvēka prātu pie informācijas, kuru agrāk vesels Cilvēks uzskatītu par tēmu, kas nav, morāli un saprātīgi, pat apspriežama. Šādu ideju popularizēšana novērojama, ļoti spēcīgi, pēdējo pāris gadu laikā, taču notiek jau cik saprotu no septiņdesmitajiem gadiem ja ne vēl senāk. Savukārt pozitīvā piemēra rādīšana un popularizēšana caur pozitīvām ziņām, filmām, pasakām un multfilmām tiek mērķtiecīgi noniecināta dažādos veidos. Tas nav tik vienkārši, protams, taču man šķiet, ka pēc Pareto principa negatīvās rīcības (nevis informācijas) slāpēšana sabiedrībā un pozitīvās rīcības (nevis informācijas) popularizēšana sabiedrībā nesīs vislielāko rezultātu visai sabiedrībai.

Attieksme pret visiem Cilvēkiem:
Manuprāt, problēmas arī man personīgi sāka pakāpeniski saasināties, kad sāku savā prātā dalīt Cilvēkus, pareizos un nepareizos. Kad nomainīju savu attieksmi uz: "Katrs ir ar neierobežotu potenciālu un vienīgā atšķirība ir izdarītās izvēles un rīcības", tad problēmas sadarbībā ar citiem ievērojami mazinājās, taču joprojām, pateicoties globālās debilizācijas sistēmas radītajām sekām (nemāca domāt, māca atgremot, nemāca radoši un vispusīgi risināt jautājumus, māca bezprāta paklausību, utt.), saasināja manas attiecības kā likums ar tiem, kam visvairāk kompleksu par savām spējām un prasmēm, neatkarīgi no patiesajām spējām un prasmēm. Pateikšu vēl vienā veidā - talantīgi, gudri un spējīgi cilvēki, paši sevi salīdzinot, novērtē sevi neadekvāti zemāk un izjūt nepatiku pret to, ka nekautrējos būt pats un neslēpt savus talantus vai spējas. Protams vislielākās pretenzijas bija tiem, kas uzskata, ka viņi visu jau izdarījuši un vairs sevi nav jāattīsta daudzpusīgi. Tāda vide mums ir radīta attieksmes kontekstā, ka tas aiz vien vairāk tiek "normalizēts", ka ir itkā kādi izvēlētie, kas ir nez kāpēc augstāki par citiem un tad ir tie, kas ir zemāk par grīdlīsti. Tad nu rezultātā daudzi bēg no tā grīdlīstes statusa un tiecās uz izredzētā statusu, lai gan patiesībā neeksistē kā vieni tā otri. Mēs visi esam dažādi un varam viens otram gan daudz ko iemācīt gan arī mācīties viens no otra. Man šķiet, ja visi pret visiem attieksies ar cieņu un būs ar mērķi vienmēr sadarboties/atbalstīt neaizmirstot par sevi, protams, tad sabiedrībai būs vislielākais ieguvums, jo sadarbība būs iespējama citā kvalitātē.

Rīcība un ne-rīcība dažādos jautājumos:
Ne vienu vien reizi esmu redzējis, ka Cilvēki redz, ka kaut kas nav labi, bet iet garām un neiesaistās, jo tas var beigties slikti katram pašam. Taču atceros laikus, kad daudziem pielikt roku, lai nelāgas lietas nevarētu notikt, bija goda lieta. Iedomāties, kā justos pats/pati, kad būtu situācijā, kura ir citam Cilvēkam, lika sajust un saprast, ko darīt un ko nedarīt. Man šķiet, ka ne-rīcība arī ir izvēle un uzskatāma par rīcības formu. Manuprāt, ja visi spētu vienoties par vismaz Cilvēka dzīvību, drošību un veselību, kā vērtību, tad pareiza rīcība un/vai ne-rīcība automātiski no tā būtu skaidra katram un uzlabotu kopējo situāciju un rosinātu pozitīvas iniciatīvas.

Kā orientēties sabiedrībā:
Vesels Cilvēks sadarbosies un vēl visiem labu vienmēr. Cilvēks, kas ir izvēlējies dzīvot parazītiskā konfigurācijā vai citiem vārdiem iestrēgt kādā no upura, agresora, glābēja lomām, jo tur ir ērti, kamēr pats nedara neko ir draudzīgi jāiedvesmo/jāsūta mācīties. Man pazīstamā Anita Mitriķe popularizē ideju, kurai ļoti piekrītu:

Trīsstūris upuris, agresors, glābējs ir mūžīgais cikls, no kura ir 1 salikta, bet vienkārša izeja - kombinācija (cieņa, sadarbība, atbildības uzņemšanās). Upurim jāuzņemas atbildība, agresoram jāmācās cieņa un glābējam jāmācās sadarbība.

Man šķiet, ka tas nosedz pareizo rīcību klāstu visos variantos. Ja Cilvēks ir izkāpis no šī cikla, tad ir ļoti viegli sadarboties, taču, ja Cilvēks ir kādā no šīm lomām jādod iespēja uzņemties atbildību, cienīgi uzvesties vai mācīties sadarboties, ja tas nesanāk, tad jādod Cilvēkam laiku attapties un jāpārstāj tērēt uz viņu enerģiju līdz brīdim, kad Cilvēks būs gatavs cienīgi un atbildīgi sadarboties. Tā teikt vienīgie spēles noteikumi pie kuriem vispār veltam savu uzmanību, enerģiju un laiku citiem. Svarīgi protams pieminēt, ka iespējas ir jādod periodiski un bez ierobežojumiem vai prezumcijām. Daļa nekad neizvēlēsies izkāpt no sava grābekļu dārza, bet daļa izvēlēsies un mēs nekad nevaram zināt, kurš ir kurš - neatkarīgi no Cilvēka vēstures.

Mans secinājums un uzaicinājums sabiedrībai:
Sabiedrību neviens laimes lācis, vai organizācija vai valdība vai jebkāds ārējs spēks nekādi pozitīvi ietekmēt īstermiņā nevar vispār (būvēt nav graut - sēkla prasa rūpes un labvēlīgus apstākļus), savukārt ilgtermiņā, pārsvarā, jebkādi centieni ietekmēt sabiedrību robežojas ar totalitārām izpausmēm tā vai savādāk, plašāk vai šaurāk. Manuprāt, labākais, ko varam darīt ir dalīties ar pozitīvu rīcību iedvesmojošu informāciju un ignorēt (nedot enerģiju) negatīvu rīcību iedvesmojošu informāciju, taču visefektīvākais ir katram pašam paskatīties spogulī un pajautāt vai šodien rīkojos tā, lai varu lepoties pats un arī mani senču senču senči ar mani lepotos un ja nē, tad rīt pacenties būt par vienu solīti labākam pēc paša ieskatiem, balstoties uz kopīgām neapšaubāmām vērtībām.

Uzaicinu tieši Tevi, kas lasa šo rakstu, aktīvi meklēt kā varētu trīspusēji (pats Cilvēks, sadarbības partneris, sabiedrība) izdevīgi sadarboties un radīt iespēju pašiem dzīvot Cilvēka cienīgu dzīvi. Aiz vien vairāk Cilvēku zaudē ieņēmumu avotus un tiek piespiesti rīkoties pretēji savai brīvajai gribai. Manuprāt, tas ir nepieļaujami un tikai mēs paši varam mainīt klimatu, kurā teikums - kāda jēga ____________, ja tāpat citi ________________ vairs nestrādātu un būtu drīzāk teikums - kāpēc gan nepamēģināt _________________________, ja noteikti visi iesaistītos un atbalstītu __________________________?

Normāls nav homogēns vai neatšķirīgs - normāls ir tāds, kas nebeidzami meklē iespēju būt harmonijā ar sevi, apkārtējiem un dabu. Radam vidi, kurā katrai idejai ir iespēja realizēties, kaut vai pieklauvējot pie kaimiņa durvīm un vienojoties par sadarbību - Tu esi kaimiņš kādam, kurš neuzdrīkstās pieklauvēt pie Tavām durvīm... Pozitīvas rīcības informācija ir jāizplata daudz vairāk nekā masu medijos esošā negācija...

Pateicos par pacietību visiem, kas iedziļinājās un izlasīja šo garo rakstu, kas man palīdzēja nomierināt manu sirdsapziņu, lai varu teikt saviem bērniem, ka vismaz kaut ko esmu darījis, lai būtu labāk nekā bija. Padomā vai Tu varēsi teikt to pašu?

Komentāri