ES NEVARU NEPIEDZĪVOT TO, KO PIEDZĪVOJU

Komentāri · 88 Skatījumi:

Es apzinos, ka manā pasaulē viss ir sakārtots tā, lai es piedzīvotu pārpilnību un pārticību. Esmu mierā ar sevi un pasauli.

No pirmā acu uzmetiena šis apgalvojums šķiet tik vienkāršs un saprotams, bet tad, kad to attiecinām uz sevi, tad tas kļūst sarežģīts un neizprotams. Dzīves galvenie pārdzīvojumi, bēdas rodās no tā, ka vēlamies piedzīvot ko citu, ne to, ko piedzīvojam šajā brīdī. Patiesībā, neviens cits brīdis jau neeksistē, tikai šis, pārējais ir iedomas un cerības. Tad nu šajā brīdī arī notiek tas, kas notiek. 

Bet ir divi skatu leņķi, no kuriem skatīt esošo brīdi. Viens ir lūkoties uz āru, uzskatīt, ka ceļš, kuru ejam un punkts, kurā esam, ir sarežģīts ārējo spēku kopdarbs, kur mūsu ietekme un balss ir nenozīmīga. Šajā gadījumā vairāk paļaujamies uz ārējiem spēkiem, dzīvojam ar cerību piedzīvot kaut ko un izvairītie no kaut kā. Šajā gadījumā gaidām īsto brīdi, īstos cilvēkus, darbus, notikumus un sakritības, kā rezultātā varētu sākt patiesi un laimīgi dzīvot. Šajā skatu punktā ir liela neskaidrība, tādi jautājumi kā - par ko tas man, kāpēc, vai nevarētu piedzīvot ko labāku, ko vairāk?

Otrs skatu leņķis ir lūkoties uz iekšu, uz sevi kā radītāju visam, ko pieredzu un piedzīvoju. Pasauli izkrāsoju es, tā ir kā spogulis man pašam. Katrs mēs pieredzam savu pasauli, savas sajūtas par to, savus priekus un bēdas, bet skatoties uz pasauli kā sevi, es esmu pateicīgs un laimīgs par katru brīdi, ko piedzīvoju. Ja gadās krist, tveru to kā mācību un pieredzi, nepazemoju sevi vai citus, nevainoju nevienu tajā, kas noticis un kā es par to jūtos. Es apzinos, ka manā pasaulē viss ir sakārtots tā, lai es piedzīvotu pārpilnību un pārticību. Esmu mierā ar sevi un pasauli.

2 skatu leņķi, 2 dažādas pasaules. Ko piedzīvo tu?

Komentāri