Bērza čaga un Kurzemes spītīgums

Komentāri · 216 Skatījumi:

Bērza čaga (Inonotus obliquus, melnā bērzu spulgpiepe), tās pielietojums un nedaudz jautrībai par ievākšanu.

Kas ir bērza čaga (Inonotus obliquus, melnā bērzu spulgpiepe) un ko visu labu tā dara, te atkārtot jau nu noteikti nav nozīmes. Materiālu pietiekami un pārpārēm, gan zinātniski pētījumi, grāmatas, gan tautas materiāli. Spēj tik lasīt un klausīties. Un tiem, kam ir kādas nopietnākas lietas, arī noteikti vajadzētu pašiem pētīt un lasīt, atrast sev piemērotāko un efektīvāko lietošanas veidu un lietot. “Čaga” ir čaga gandrīz vai visās valodās, tautas materiālus noteikti sameklēsiet, bet latīniskais palīdzēs nekļūdīties.
Ir reģioni, kur čagas ir samērā plaši izplatītas, un tādi, kur meklēdams nesameklēsi. Nesen lasīju ziņu, ka igauņi audzē un rīkošot semināru arī mūsu interesentiem. Doma noteikti laba, redzēs, kā veiksies. Ne jau igauņi vienīgie pasaulē audzē. Čaga nav tev nekāda beka vai gailene, kas gadu no gada dod jaunu ražu. Tā aug gadiem, gadu desmitiem, līdz kāds viņu atrod un noplēš, vai bērzs iet bojā vētrā vai cilvēks to nozāģē, ja viņai paveicas – līdz pati bērzu piebeigusi.
 
Vākšanai nav kādas noteiktas sezonas. Atrast vieglāk ziemā, kad lapu nav un visa pasaule balta. Jāatceras, ka čagai ir ne vien pašas labumi, bet tā gadiem no bērza un apkārtējās vides sevī ir vilkusi visu, ko varējusi. Tāpēc ļoti rūpīgi izvēlamies vietu – prom no pilsētām, ceļiem, dzelzceļiem, rūpnieciskās un intensīvās lauksaimniecības zonas, purva. Tā, lai pati vide būtu iespējami tīra un labvēlīga. Ievāc no dzīviem kokiem (tikko nozāģēts vai vētras izgāzts arī ir dzīvs, bet jo ilgāks laiks paiet, jo mazāk labuma), jo kokam mirstot arī čaga mirst un zaudē vērtīgās vielas, no tās paliek vien sakaltis vai satrupējis veidojums. Labāk vākt tās, kas aug 2m un augstāk, nu tā, lai jāpastiepjas būtu. Tās zemāk augošās ir vairāk pakļautas sniega un ūdens ietekmei, vairāk laika gaitā “izskalotas” (to gudri zinātņu onkuļi izpētījuši).
 
Tas tā kā nu būtu jāzina. Bet ar atrašanos ar 2m un augstāk problēmu noteikti nav. Es jau pie sevis pukojos, ka viņas aug “kilometra” augstumā, ja paveicas “puskilometra”.
Kā dabūt nost – palauzt ar rokām, padauzīt ar kaut ko smagu. Ja nepadodas – mēģināt riņķī apkārt no malām atrubināt ar stipru dunci, kaltu vai cirvīti. Visstingrāk jau turas tieši pie malām. Var prasti nocirst vai nozāģēt, bet tad daudz labuma paliks pie koka. Nez vai katram izdosies paņemt daļu ar domu, lai aug klāt priekšdienām, vai lai citiem paliek. Tas jāmāk. Viņa tomēr tāds vienots komplekss veidojums. Ja ņem, tad rūpīgi paņem visu, smuki sagatavo un ja ir vairāk kā pašiem vajag – padalās ar citiem.
 
Kā vispār ievākt?
Tā jau runā, ka vislabākā metode esot parādīt vīram čagu, mīļi plakšķināt actiņas un teikt, ka dikti grib un dikti vajag to TUUUR, kas atrodas “puskilometra” augstumā. Tā būtu vienkāršākā, ātrākā un efektīvākā metode.
Bet var ļauties kurzemnieciskai spītībai un darīt paC. Šai metodei ir neizsmeļamas variācijas un izpausmes. Nē, kurzemniecēm nav nedz bail, nedz kauns ko prasīt vai lūgt. Bet nekad nekas netiek lūgts, ja pēc tā nav tiešām lielas vajadzības, ja to var paC. Un darot rodas azarts izdarīt, ja nesanāk, tad pamēģināt vēl tā, tad tā. Te nestrādā ne sieviešu žurnālos rakstītas, ne ezotēriskas vai reliģiskas gudras lietas par sieviešu-vīriešu attiecību spēlītēm.
Valoda Kurzemē ir lepna un nelocās kā Rīgā, un ļaudis nelokās. Cittautietim, pat latvietim no cita novada, var šķist jocīgi (mūsdienu modernismā, pat šo to pārprast var) dzirdot, kā sieviete sievietei vai par sievieti kaut ko saka it kā vīriešu dzimtē. “Tu pats to tort izcep’ va’ pasūte?”, “Papras’ māte’, va’ viš ko no bod grib?”. Te nav nekādu dzimumidentitātes jautājumu. Ir vietniekvārdi - es, tu, viš, tas, mēs, jūs, vīņ, tie. Tāpēc ar kurzemniec vis dar pats (kad paliek nejauks va’ spītigs – ta' “paC!”)
 
Kā ta nu pašam gāj? PaC atrada čagu “puslikometra” augstumā, t.i. kādi 4 metri būs. PaC nolēma, ka ar palīglīdzekļiem nav nekā neiespējama un ievākšanas pirmo metodi nemaz nesāka apsvērt. Vispirms paC mežā atrada piemērota garuma bomi. Smags, nelietis tāds. Ņemu aiz resnākā gala – aizsniegt var, bet ar tievāko neko padarīt nevar. Ņemu aiz tievākā gala – pret mani sāk darboties dažnedažādi fizikas likumi, gan tie, ko skolā mācīja, gan pavisam vēl neatklāti. Tā nu padancoju apkārt bērzam ar divreiz par sevi garāku bomi. Nēe – šitais nesanāks. Cik vien eleganti spēju, nošļūcinu bomi zemē un paslēpju tuvākajā eglē ar domu, ja nu būs jāizvēlas pirmā metode.
Tad paC ķeras pie izpētes – kā uzkāpt kokā bez zariem. Zarainā nav problēmu, bet “plikā” kokā… Un nestāstiet, kas ir un kas nav cienīgi sievietei starp 40 un 50. Ja man bērnībā neviens nevarēja iestāstīt, ka meitenēm neklājas kokā kāpt, tad tagad nu ne tik neko neiestāstīs. Vien jāatrod droša, augumam un spēkam atbilstoša tehnoloģija. Turklāt bez izdevumiem. Nepirkšu un nenomāšu nekādu specaprīkojumu, nemeklēšu, netaisīšu un nevilkšu nekādus “nagus”. Atrodu vienkāršu paņēmienu ar virvēm un sava svara izmantošanu.
Tādas virves man nav. Pievācu no vīra krājumiem pāris kravas štropes. Ja tās paredzētas pustonnas nostiprināšanai, manu svaru izturēs noteikti. Pirmais piegājiens… ups… štropes ir par īsām, lai uzmeistarotu vajadzīgo konstrukciju, bet drošības pēc patestēju, vai iztur. Jā iztur. Tikai, ja nezina speciālos alpīnistu mezglus, ir jāsasien kā sakas zirgu jūdzot, citādi kādu laiku ar rokdarbiem jānodarbojas. Ar nazi griezt “nozagtās” štropes nevaru, vēl vajadzēs.
Piegājiens Nr.2. esmu “sazagusies” pietiekamu daudzumu ar štropēm. Sataisu savu konstrukciju. Viss augšākāpšanai funkcionē. Vienīgi grūti pārcelt, apaļu, stingru virvi būtu vieglāk. Uzrāpjos kādu metru. Jānotestē, vai var ērti nostāvēt, iesēsties un ar rokām darboties nevis turēties, un kā var droši zemē tikt. Ātrais zemē tikšanas variants manos plānos nav paredzēts. Atlaižot rokas no stumbra, izrādās, ka varu sevi apsveikt ar šūpoļu izgatavošanu nevis ar stabilu sēdekli. Pašūpojos un ķeros pie nokāpšanas testēšanas. Arī tas neiet tik veikli kā gribētos, plakanās un samērā mīkstās štropes ķeras aiz katra mizas kukuržņa, nevis noslīd paredzēto gabalu. Skaidrs konstrukcija jāuzlabo. Štropes tam neder. Atdodu īpašniekam “sazagto mantu”. Izstāstu, ko sadarīju.
Sāku plānot trešo piegājienu – aizstiept līdz bērzam trepes (tālu, smagas, netīk, bet spītība deg), sameklēt īsāku un vieglāk valdāmu bomi… Plānošanas azarts jau iededzies pilnā klapē.
Tad jautājums “Nu parādi, kur tev ir tā čaga!”. Vedu rādu, stāstu kā ap bērzu dancoju. Un nemanot, pat bez actiņu plakšķināšanas esam nonākuši pie pirmās metodes. Dažas sekundes, pāris testa un viens labi mērķēts belziens ar manis paslēpto bomi un čaga lejā ir. Un es tāā ap to visu noņēmos un vēl uz priekšdienām saplānoju... Bet laime pilnīga.
 
Tad mājā tīrīšana, skaldīšana un malšana. Tīrot jānoņem netīrumi, mizas paliekas. Melno slānīti atstāju, cik iespējams. Tur arī labumi ir, bet jāskatās rūpīgi, ārpuse kā nekā. Apakšējo irdeno bālo gan ņemu nost, nav jau daudz.
Jāsasmalcina noteikti ir iespējami drīz, citādi būs pašiem grūtāk un žūs nevienmērīgi. Var smalcināt gabaliņos, var rupjāk vai smalkāk malt. Tas atkarīgs no tā, kā tālāk plāno lietot un sagatavot. Mēs nolēmām daļu uzglabāt vārīšanai, daļu “konservēt” uzlējumā, tāpēc izlēmām samalt apmēram kafijas konsistencē – labi un ātri ievilksies un nebūs arī grūti nokāšamu “miltu”, un biezumus varēs izmantot par skrubi. Vispār jau forši uzaicināt ciemos lielāko čagas kārumnieci un pielikt pie malšanas.
 
Tālāk uzlējumiem domāto liekam burkā, bet pārējo žāvēties. Jānožāvē ir kārtīgi, un jāglabā hermētiskā traukā, jo sēne tomēr ir higroskopisks materiāls. Sākumā visu saliku plānā kārtā uz izklāta papīra uz plātīm, kastītēs. Tad pamazām siltā krāsnī nožāvēšu līdz galam (līdz kafijas sajūtai). Sēne pret karstumu nav tik cimperlīga, 50-60 grādus pārsniegt nevajadzētu, bet nekas jau šausmīgs nenotiks, ja kādu īsu brīdi gadīsies bišķi vairāk.
 
Ko tik visu ar čagu var iesākt! Kā arvien – ja ir nopietnās lietas, tad nopietni pētām informāciju un nopietni lietojam kā paredzēts.
 
Bet ne tik nopietnām lietām:
 
Mednieku versija – vakarā iemet dažus čagas gabaliņus termosā, aplej ar siltu ūdeni un nākamajā dienā var ņemt līdz uz mežu, vai kur nu jūs dodaties vai nedodaties. Nostādināt var pat vairāk – arī visu diennakti.
 
Novārījums. Lēnāk nostādināts uzlējums ir aromātiskāks, bet nav nekādas vainas arī novārījumam. Bišķi pavāra un atstāj vismaz pusstundu ievilkties.
 
Sliņķu variants – aizstāt daļu kafijas ar tādā pat konsistencē maltu čagu, vai pievienot pulveri ēdienam vai dzērienam. Nez kā tādā variantā viss notiek ar visām čagas vērtīgajām vielām, vai mūsu gremošanas trakts ir pietiekami efektīvs, vai tomēr pulveris aiziet “tranzītā”. Ne velti gadsimtiem tomēr vāra, nostādina, gatavo uzlējumus, nevis grauž svaigu.
 
Vēl var likt medū, gatavot eļļas, spirta, degvīna vai dubultos uzlējumus (receptes un pamācības atradīsiet mammai googlei un tantei Youtubei netrūkst), pievienot ziedēm un skaistumkopšanas produktiem.
Runā, ka čaga smaržojot pēc vaniļas. Kas tik viss cilvēkiem pēc vaniļas nesmaržo! Čaga smaržo pēc čagas un vaniļa pēc vaniļas, bet kaut kāda kopīga sajūta tomēr ir un kopā arī labi sapasē. Man bija aiztaupījusies vaniļas pāksts, pieliku gabaliņu, man patika kombinācija. Ar vībotni arī man patīk.
Garša ir laba, aromātiska, protams, ir sēņu nianses, bet jābaidās, ka visa mājā smirdēs pēc sēņu vārīšanas noteikti nav. Garšas un aromāta ziņā ir diezgan pakļāvīga. Ne tik nopietnām vajadzībām var izpausties diezgan brīvi. Un arī ja ir nopietnākas lietas, neviens jau nav aizliedzis vajadzīgo devu padarīt garšīgāku.
Komentāri