Priežu čiekuri

Komentāri · 210 Skatījumi:

Priežu čiekuri, dažādās gatavības stadijās un pielietojums

Priedei arī ir divu dzimumu ziedi – vīrišķie un sievišķie.
No vīrišķajiem ziediem dažas dienas gadā varam iegūt ļoti vērtīgus ziedputekšņus. Ja vācam no augoša koka, mums ir jābūt ļoti rūpīgiem, lai kokam nekaitētu, jo no vīrišķā zieda vēlāk turpinās augt jaunais dzinums.
No sievišķajiem ziediem vēlāk veidosies čiekuri. Tie sākumā arī izskatās kā mazi, apaļi, neuzkrītoši čiekuriņi. Ja zieds apputeksnējas un viss norit labi – čiekurs aug lielāks, ar laiku pārkoksnējas un nogatavina sēklas. Ja apstākļi nav bijuši labvēlīgi – tas nokalst no nobirst, koks tādam savu spēku netērē.
Ievācot čiekurus varam justies brīvi – tie aug uz sava atsevišķa kātiņa un jau no dabas ir paredzēti nokrišanai. Arī ievākšanas laika ziņā neesam ļoti ierobežoti.
Uzturā un veselības uzlabošanai mums interesē jauni, vēl zaļi čiekuri. Ir atrodama arī informācija par jau nogatavojušos čiekuru izmantošanu uzlējumos. Nez kas no tā sanāk – ietonēts un aromatizēts šņabis, vai kaut ko derīgu vēl tā var izdabūt no tā čiekura… Ziemas vakaros to varētu papētīt. Bet tagad vasarā ir jāvāc un jāgatavo tas, kas vasarā dabūjams.
 
Mūžsenais jautājums par sīrupu un vārīšanu. Padomājam nedaudz plašāk. Priežu čiekuri, vārīšana un sīrups nebūt nav vienīgais variants. Tāpat kā nav kādas vienīgās un vispareizākās sīrupa receptes. Tā, ko jūsu dzimtā māte meitai no paaudzes paaudzē nodeva jums varbūt ir vispareizākā, bet jūs tai drīkstat pievienot savas izmaiņas. Varbūt jums vispareizākā ir tā, ko kāds jums uzticams un gudrs cilvēks stāstījis un rādījis. Varbūt esat to internetā vai kur citur redzējuši. Ir simtiem pareizu un labu recepšu.
Sākam ar to, ka čiekuriņu pārgriežam ar nazi. Protams izdevās. Bet kā? Viegli kā kartupeli vai kāli, vai tomēr bija bišķi pavairāk jāuzspiež. Pamēģinām apēst. Kādas ir sajūtas? Vai varam viegli un patīkami sakošļāt, vai tomēr jau liekas šķiedrains un koksnains? Jo čiekuriņš jaunāks un maigāks, jo vairāk variantu mums ir tā izmantošanai.
 
Jauni, maigi čiekuriņi sīrupam NAV jāvāra. Protams, to drīkst darīt, aizliegts jau nav, arī viss labums nekur neizkūpēs. Bet vairāk labuma gūsiet pie svaigas apstrādes. Ja ir ievācies pietiekami, bet nav iespēju kvalitatīvi sagatavot svaigu produktu, vai nav kur uzglabāt, vai arī tāds vienkārši negaršo, tad labāk apstrādāt termiski, nekā nedarīt neko.
 
Tūlītēja lietošana
Droši var apēst tāpat svaigus. Pastaigas laikā pa mežu panašķoties. Nāks par labu gan mutes dobuma veselībai, gan elpceļiem, gan gremošanas sistēmai.
Jaunus, vēl mīkstus čiekuriņus var izmantot arī uztura bagātināšanai pievienojot ierastajiem brokastu ēdieniem līdzīgi kā jaunās skujas vai zaļumus. Var pagatavot kādu veselīgu našķi. Jāatrod tikai sev tīkamākās garšas kombinācijas. Kaut vai sasmalcināt, sajaukt ar medu un jogurtu vai biezpienu, piemest klāt kādu ogu.
 
Sīrups bez vārīšanas
Katrs, kas kādreiz ir apbēris ar cukuru (vai medu) ingveru, citronu vai ogas, zina, ka pēc laika parādās sīrups, cukurs izvelk no auga sulu un pats tajā izšķīst. To pašu principu pielietojam, lai izvilktu labumu no jaunajiem čiekuriņiem. Drīzāk gala produktu varētu saukt par medus vai cukura izvilkumu.
Sagatavojam darbalauku, lai viss ir ērti pa ķērienam. Trauki, instrumenti, čiekuriņi, cukurs vai medus, tīri izmazgātas un izkarsētas burciņas. Sagatavojiet arī kādu dvielīti vai salveti un mazliet eļļas. Darba gaitā rokas un nazis kļūs sveķaini. Sveķus var viegli notīrīt ar eļļu.
Jaunus, vēl mīkstus čiekuriņus nomazgā un liek nožūt. Kad sausi – sasmalcina. Smalcinām tāpēc, lai atvērtu čiekura iekšpusi un palielinātu virsmu, no kuras cukuram vai medum darboties. Smalcinām, kā pašiem labāk patīk. Man patīk ar nazi pārgriezt čiekuriņu gareniski un tad plānās šķēlītēs. Ja ļoti patīk kā izskatās mazi veseli čiekuriņi, tad var arī nesmalcināt. Bet tad sīrupošanās notiks daudz ilgāk un būs lielāka iespēja sākt bojāties. Neilgai uzglabāšanai medū tā var jaukt. Būs smuki, bet līdz ziemai var neizturēt.
Tīrās, izkarsētās burciņās liek plānām kārtām sasmalcinātos čiekuriņus un cukuru vai medu.
Neiesaku sasmalcināt visu uzreiz un tad ķerties pie fasēšanas. Čiekuriņi diezgan strauji sabrūnē. Varbūt šo īpašību var lietderīgi izmantot, ja ir pieredze ar fermentēšanu. Bet sīrupa gatavošanai tā ne pārāk labi noder. Ja darbojas divatā, tad viens var griezt, otrs likt pa burkām. Es sagriežu tik, cik man vajag vienai kārtai, to sacukoroju, un griežu nākamos.
Kad viss sapildīts, burciņas aizvāko un nākamajās dienās darinājumu rūpīgi uzmana. Lai viss notiktu vienmērīgi var burkas kādu laiku turēt pareizā un kādu laiku apgāztā stāvoklī. Kad viss ir smuki atsulojies un sasīrupojies liek glabāties vēsā vietā. Ik pa laikam paskatāmies, vai tomēr nesāk rūgt. Ja pāris nedēļu laikā burbulīši neveidojas, tad visticamāk arī neveidosies. Un varēsiet lietot pēc nepieciešamības.
Jūtot, ka tuvojas saaukstēšanās, šādu sīrupu var lietot tāpat vai pievienot tējai vai kādam karstajam dzērienam. Arī “biezumi” ir apēdami tāpat vai pievienojami ēdienam.
Ja nu tomēr… burbulītis parādās un rūgšana grib sākties… Tāpēc jau arī tā vaktēšana. Jo pie pirmajiem burbulīšiem varam vēl paspēt īstenot plānu B un nerātnās burkas saturu apstrādāt termiski – savārīt ievārījumā vai sīrupā.
 
Termiskā apstrāde – ievārījumi, sīrupi u.c.
Skatāmies, cik jauni vai tomēr jau cieti ir čiekuriņi. Ja varam tos sakošļāt un apēst, tad varam izvēlēties tādas receptes, kur čiekurs paliek iekšā un tiks apēsts. Ja čiekurs ir jau sīkstāks, tad atliek vien sīrupa vārīšana. Recepšu tiešām ir ļoti daudz, spēj tik meklēt un pētīt.
“Ievārījums” – savāra veselus vai sasmalcinātus čiekurus ar mazāku sīrupa daudzumu, var pievienot ogas vai augļus, vai čiekurus pievienot ogu vai augļu ievārījuma gatavošanas procesā kā piedevu.
Sīrups – tīri nomazgātus čiekurus liek uz lēnas uguns vārīties cukura sīrupā. Var gatavot “tīro” versiju tikai no čiekuriem un var pievienot citronu un/vai dažādus ārstniecības augus pēc nepieciešamības.
Ja sīrupā novārīti maigi, vēl apēdami čiekuri, bet uzglabāt nolemts tikai sīrupu, tad no palikušajiem var pagatavot sukādes vai kādus saldos našķus.
 
Saldēšana.
Neatradu nekādus pētījumus, kas notiek saldēšanas laikā ar vērtīgajām vielām čiekurā. Bet saldētavā tos iemest var gan veselus, gan “pusfabrikāta” formā (piemēram samaltus un sajauktus ar nelielu medus vai cukura daudzumu). Tad ziemā var lietot nosacīti svaigus.
 
Eļļas uzlējums.
Gatavo līdzīgi kā skuju vai jebkuru citu ārstniecības augu eļļas izvilkumu. Saliek tīrā burkā čiekuriņus (ja veselus, tad pilnu burku, ja smalcinātus, tad kādas 2/3), kādu mēnesi notur tumšā vietā. Izvilkumu lieto pēc nepieciešamības iekšķīgi vai ārīgi. Pievieno gatavojot ziedes vai skaistumkopšanas līdzekļus.
 
Degvīna vai spirta uzlējums
Čiekurus vienus pašus vai kā sastāvdaļu ārstniecības augu maisījumos var izmantot degvīna vai spirta uzlējumu gatavošanai. Ko pēc tam lieto pēc vajadzības ārīgi vai iekšķīgi.
Arī uzlējumiem ir simtiem recepšu. Arī proporcijas tiek lietotas ļoti dažādi. Ja degvīna pudelei pievienos 5-10 čiekurus, iegūs aromatizētu degvīnu. Ja proporcijas būs apmēram 1:10 vai vairāk, tad to jau var pielīdzināt tinktūrai un lietošanu mēra tējkarotēs vai pilienos nevis glāzītēs.
Par proporcijām jāatceras, ka receptēs parasti norāda attiecību spirtam vai degvīnam un sausai smalcinātai augu masai nevis tilpumam, piemēram 1 grams augu uz 10 gramiem degvīna. Svaigi augi jāņem attiecīgi vairāk.
Spirts kalpo kā ārstniecisko vielu šķīdinātājs, izvilcējs no auga, konservants un nesējs, bet pašam tam nav ārstniecisku īpašību. Tātad, ja lietojam uzlējumu kādu noteiktu slimību ārstēšanā – pieturamies gan pie gatavošanas receptes, gan pie lietošanas devām. Augi nav ķīmiskas, precīzi definējamas vielas, tāpēc krist panikā par dažu gramu nobīdi nevajag.
Ja lieto profilaktiski, tad gatavojot koncentrāciju var pielāgot savām vēlmēm – taisīt vājāku un lietošanu mērīt karotēs vai špicglāzītēs, vai taisīt koncentrētāku un lietošanu mērīt pilienos.
Komentāri